Rainis un Aspazija Jūrmalā visbiežāk asociējās ar Lauztām priedēm, vai arī ar Aspazijas māju Dubultos. Šis stāsts ir par citu adresi, par  Jaundubultiem, tagadējo Poruka prospektu 61. Šo zemes gabalu Rainis noskatīja 1903. gadā, pēc atgriešanās no trimdas Slobodskā Krievijā. Viņš bija saņēmis tēva mantojumu un nolēma uzcelt šeit vasarnīcu. Jaundubulti Aspazijai un Rainim bija labi pazīstami no tā brīža, kad viņi iepazinās 1894. gadā. Viņu satikšanās vieta tad bija Salacas ielā 4, netālu Raiņa īrētā vasarnīcā. Rainis pēc trimdas gribēja būt saimnieks. Viņš turpināja sava tēva, muižu pārvaldnieka amatu – gribēja uzcelt māju, izdot istabas  un dzīvot no savām rentēm. Viņš gribēja rakstīt to, ko pats vēlas, nevis to, ko viņam pasūtīja rakstīt.        

            Jau 1904. gada rudenī vasarnīcas pirmais stāvs bija gatavs, to varēja  izīrēt. Rainis savā jumta istabā paspēja pabeigt lugu ”Uguns un nakts”. Viņš vislabprātāk strādāja brīvā dabā, tuvākajā priežu mežā. Aspazija daudz palīdzēja Rainim tajā laikā,  bet pati paspēja maz. Viņa uzņēma viesus: Emīlu Dārziņu, Kārli Skalbi, Birutu Skujenieci, kuru Aspazija bija iesaukusi par mūsu mājas bērnu, un Rainis mazu mīlēja šūpot uz rokām. Ciemiņi tika uzņemti neizbūvētajos bēniņos. Aspazija, ar smagiem groziem pārradusies no Dubultu tirgus, tos paēdināja.

            Rīgā Jaunajā Latviešu teātrī 1905. gada sākumā tiek uzvesta Aspazijas luga “Sidraba šķidrauts”. Uzsākusies revolūcija lugai piešķīra īpašu nozīmi. Cara valdība lugu aizliedza un Rainim un Aspazijai ar viltotiem dokumentiem nācās doties atkal trimdā, šoreiz uz Šveici, uz Kastaņjolu. Vasarnīcu uzticēja rakstniekam Augustam Deglavam, kurš  tur saimnieko līdz 1911. gadam. Viņa vēstulēs ar Raini, kas saglabājušās, atrodama interesanta informācija par vasarnīcas īrniekiem, ieņēmumiem un izdevumiem, nodokļiem, vasarnīcas uzturēšanu un pārdošanu. Kādu brīdi vasarnīcā dzīvo arī revolucionārs Fricis Eiholcs ar sievu, kuru 1906. gadā apcietina un kara tiesa notiesā uz nāvi. Viņš tiesā liecinājis, ka viņu kaujas grupā bijis arī Rainis. 

            Jēkabs Sīpols, kurš nopirka vasarnīcu, uzbūvēja vēl trīs ēkas īrnieku izmetināšanai. Pēc Pirmā Pasaules kara īpašnieki mainījās, pēdējais bija Krišs Fiņķis, vecpuisis bez ģimenes. Padomju laikā Poruka prospektā 61 bija Raiņa vārdā nosauktā pionieru nometne. Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas,šī ēka tomēr nekļuva par muzeju, tika privatizēta, vairākkārt mainīja īpašniekus. Līdz brīdim, kad 2019.g. 25. maijā durvis vēra tās jaunie saimnieki Raiņa sēta

            Raiņa paša uzceltā ēka  ir atjaunota ar lielu rūpību pret vēsturiskajām detaļām. Ēkas pirmajā stāvā izveidota zāle ar imitētām priežu mizas kolonām. Šī telpa ir piemērota dažādiem sabiedriskiem pasākumiem. Pie ēkas piestiprināta jauna piemiņas plāksne kuru atlējis tēlnieks Kārlis Alainis. Atjaunota arī otrā stāva Raiņa istaba ar rakstāmgaldu un šai istabai raksturīgām lielziedu tapetēm, kas redzamas 1905.gada fotogrāfijās. Galvenais un interesantākais  ir otrā stāva balkons, kurš laika gaitā bija pazudis. Vēl šeit ir iekārtots neliels muzejs ar oriģināliem vertikāliem plauktiem, kuros izvietoti Raiņa un Aspazijas darbi.Raiņa sētair lielisks modelis, kā viesiem no visas pasaules stāstīt par Raini un Aspaziju no muzeja atšķirīgā veidā.  

 

 .